Jau no mazotnes zināju, ka dzīvot kopā ar divām sievietēm nav dabiski. Īpaši labi to varēja novērot manu draugu mājās, kur viņiem bija mamma un tētis. Es pavadīju tik daudz laika ar šiem draugiem viņu ģimenēs, cik vien tas bija iespējams. Es ilgojos pēc tādas pašas pieķeršanās un mīlestības, ko mani draugi saņēma no saviem tēviem. Es gribēju zināt, kā tas ir būt vīrieša apskautai un lolotai; kā tas ir dzīvot ar šo vienu vīrieti mājās dienu no dienas.
Es ilgojos pēc pieķeršanās, ko mani draugi saņēma no saviem tēviem. Kas attiecas uz mani, man jau bija viena māte; vēl vienu man nevajadzēja. Mans bija sapnis, ka mana māte pārdomātu un nolemtu, ka vēlas būt atkal kopā ar vīriešiem, taču šis sapnis acīmredzami nepiepildījās. Mani vectēvi un tēvoči darīja visu iespējamo, lai pavadītu laiku kopā ar mani un darītu visādas “tēvu un meitu” lietas, taču tas nebija tas pats, kas būt kopā ar pilna laika tēvu, un es to zināju. Tās vienmēr likās kā kādas otrās šķiras attiecības.
Mani dziļi personīgi ietekmēja augšana bez vīrieša klātbūtnes mājās. Kopš mazotnes viss, ko es gribēju, bija normāla ģimene. Kad pabeidzu vidusskolu, manas domas nebija gluži tur, kur tām vajadzēja būt. Kamēr mani draugi bija sajūsmā par koledžu, es jutu, ka man iztrūkst kāda daļa no sevis pašas, un es zināju, ka nekad nejutīšos viengabalaina, līdz šo daļu atradīšu…
Rakstu pilnībā lasiet: žurnālā Federalist