Es uzaugu vientuļās mātes ģimenē. Mani vecāki izšķīrās, kad man bija seši vai septiņi gadi, brālim - trīs, bet māsai - trīspadsmit. Kad mani vecāki izšķīrās, mēs dzīvojām Kalifornijā, un tad mēs, bērni, ar mammu pārcēlāmies uz Mičiganas štatu. Tētis mums sekoja, un sākumā viņi bija tikai pašķīrušies. Viņš cīnījās ar atkarību no opioīdiem, ko lietoja muguras traumas dēļ. Šī atkarība darīja mūsu ikdienu mājās ļoti nestabilu, jo viņš sāka vardarbīgi izturēties pret manu māti, izjauca viņas hipotekārā kredīta atmaksu, mūsu māja bija apķīlāta, tobrīd māte arī nestrādāja. Taču viņš neko nemainīja sevī no tā, ko bija solījis, un tāpēc mani vecāki izšķīrās.
Viņš pārcēlās uz Detroitu, lai tur meklētu darbu. Bija reizes, kad viņa mājokļa situācija bija nestabila, tāpēc mēs nebraucām viņu apciemot, bet, kad viņam bija kur dzīvot, mani vecāki satikās pusceļā, un tajās nedēļas nogalēs mēs palikām pie tēva. Nedēļas nogales bija ļoti īsas. Mana mamma strādāja pilna laika darbu, tāpēc mēs braucām uz turieni sestdienās un pirmdien jau atgriezāmies skolā. Mani vecāki dzīvoja aptuveni četru stundu brauciena attālumā. Galu galā tētis pārcēlās uz austrumu piekrasti, lai būtu tuvāk savai māsai un viņas vīram. Viņš vairākus gadus dzīvoja kopā ar viņiem un strādāja mana tēvoča uzņēmumā. Tajā laikā mēs katru vasaru uz dažām nedēļām braucām ciemos. Es nekad īsti nezināju, kāpēc mani vecāki izšķīrās. Pat ja reiz viņi man to arī paskaidroja, es to neatceros. Mamma vienmēr lika mums zvanīt tētim svētkos, dzimšanas dienās, Tēva dienā utt. Bija reizes, kad viņa pauda neapmierinātību par viņa “parādās un pazūd” komunikācijas veidu, jo bija periodi, kad mēs ilgi no viņa nesaņēmām nekādas ziņas, un saziņa tika atsākta no mūsu puses. Taču viņa vienmēr bija uzmanīga un nekad neaprunāja tēvu mūsu priekšā.
Pusaudžu gados, atceros, ka biju ļoti dusmīga un cietu no depresijas. Daļēji tā varēja būt normāla, pusaudžu periodam raksturīga uzvedība. Taču, atskatoties atpakaļ, domāju, ka tā tomēr bija izpausme traumai, ko radīja manas ģimenes izjukums, un manas kā pusaugu meitenes ilgas pēc tēva. Jau agrā vecumā es sāku iesaistīties ļoti nopietnās attiecībās ar puišiem, meklējot apstiprinājumu, mīlestību un atzīšanu no viņu puses. Rezultātā man radās ļoti neveselīgi attiecību veidošanas paradumi un priekšstati par to, kas ir normāli attiecībās. Mans priekšstats par to, kas man jādara, lai mani mīlētu un pieņemtu, bija izkropļots, un es cietu no ļoti zema pašvērtējuma. Mana mamma apprecējās vēlreiz manas vidusskolas gadu sākumā. Taču šī laulība ilga tikai aptuveni trīs gadus, jo viņas vīrs, iespējams, cieta no nediagnosticētas mentālās slimības, bija manipulatīvs un, manuprāt, emocionāli vardarbīgi izturējās pret manu mammu, mani un arī saviem bērniem. Vidusskolas pēdējā klasē es sāku draudēt mammai, ka "iešu dzīvot ar tēti, jo viņš man ļaus darīt to, ko es gribu", un tikai tad viņa sāka atklāties un stāstīt par viņas laulības ar tēti izjukšanas iemesliem, tēva atkarību un vardarbību, kas noveda pie šķiršanās.
Reiz mans tētis viesojās Mičiganā un apmetās pie manas māsas un viņas vīra, un arī tur viņš daudz dzēra. Starp mums izcēlās sprādzienbīstams strīds, kā rezultātā mēs ilgu laiku nerunājām. Es nolēmu viņu “norakstīt”. Bet tad es sāku pētīt informāciju par atbalsta grupām atkarīgo un alkoholiķu ģimenes locekļiem. Es atskārtu, ka man ir tikai viens tēvs uz šīs zemes, un es varu vai nu pieņemt viņu tādu, kāds viņš ir, vai arī mūžam turēt aizvainojumu. Mēs lēnām atkal atsākām sarunāties, un nepagāja ilgs laiks, līdz viņš nonāca slimnīcā uz nāves sliekšņa. Viņam ir 2. tipa diabēts, un viņš bija ievadījis divu dienu insulīna devu, morfiju, kā arī dzēris alu – kaimiņiene viņu atrada gandrīz mirušu. Aptuveni 12 dienas viņš bija pieslēgts dzīvības uzturēšanas sistēmai, un man nācās veikt pārlidojumu, lai viņu apciemotu slimnīcā. Pateicoties Dieva žēlastībai, mans tēvs izdzīvoja. Tā man bija vēl viena ļoti traumatiska pieredze. Biju mēģinājusi ar viņu aprunāties klātienē par to, ka viņš varētu meklēt profesionālu palīdzību savas atkarības ārstēšanai, bet viņš bija ļoti pārliecināts, ka pēc šīs gandrīz nāves pieredzes spēs pats uzveikt savu atkarību. Pēc kāda laika viņš bija atgriezies pie saviem vecajiem ieradumiem. Es viņam ar roku uzrakstīju divu lappušu garu vēstuli par to, cik traumatiska man bija šī pieredze, redzot viņu tādā stāvoklī un uzkopjot viņa netīro dzīvokli, un ka es negrasos to darīt vēlreiz. Viņš atbildēja ar īsziņu: "Paldies tev par vēstuli". Vairāk sarunu par vēstules saturu nebija.
Kopš tā visa ir pagājuši vairāki gadi, un tēva veselība joprojām ir ļoti slikta. Viņš ne reizi nav izteicis nožēlu par savu rīcību vai klātbūtnes trūkumu manā dzīvē, un es to no viņa vairs negaidu. Šajā laikā esmu uzticējusi savu dzīvi Kristum, apzinoties, ka, lai gan man nav bijis lielisks tēvs uz šīs zemes, tomēr mans debesu tēvs var aizpildīt šo zemes tēva radīto tukšumu. Līdz pat šai dienai man ar tēvu nav īpaši tuvu attiecību. Reizēm mēs sarunājamies pa telefonu, un tās sarunas parasti ir diezgan seklas vai vienpusīgas. Tomēr es savā veidā ticu, ka viņš mani mīl. Viņš vienmēr ir man un manam brālim, māsai teicis, cik ļoti mūs mīl. Taču brūce, ko radīja viņa iesaistes trūkums, joprojām ir klātesoša manā pieaugušas un nu jau precētas sievietes dzīvē. Izvēles, ko es izdarīju kā jauna, pie Dieva vēl neatgriezusies sieviete, – centieni aizpildīt caurumu savā sirdī – ir atnesušas sāpes un sirdsraizes manā laulībā. BET Dievs ir labs. Viņš ir izglābis mani un manu laulību, un es ticu, ka Viņš var lietot ikviena cilvēka pieredzes stāstu, lai palīdzētu citiem.