Augt kopā ar homoseksuāliem vecākiem bija ļoti grūti, bet ne jau kaimiņu aizspriedumu dēļ. Cilvēki mūsu kopienā nemaz nezināja, kas notiek mūsu mājās. Daudziem, no malas vērojot, es biju labi audzināts bērns, kas ar teicamām sekmēm pabeidza vidusskolu. Taču pats sevī es jutos apjucis... Mani vienaudži mājās apguva visus nerakstītos uzvedības un ķermeņa valodas priekšrakstus; viņi zināja, ko var noteiktos apstākļos teikt un ko labāk neteikt; viņi apguva gan tradicionāli vīrišķos, gan tradicionāli sievišķos uzvedības modeļus…
Man apkārt nebija neviena vīrišķības parauga, kam sekot. Un mana māte ar viņas partneri nelīdzinājās ne tradicionāliem tēviem, ne tradicionālām mātēm. Es nebiju apguvis sociālās uzvedības kodu pietiekamā līmenī, lai varētu signalizēt par sevi potenciālajiem vīriešu vai sieviešu dzimuma draugiem – ne es biju pārliecināts par sevi, nedz arī jūtīgs pret citiem. Rezultātā es reti sadraudzējos ar kādu un viegli atsvešinājos no citiem. Homoseksuāli jaunieši, kas uzauguši heteroseksuālu vecāku ģimenēs, iespējams, mocījās mājās ar savu seksuālo orientāciju, taču, kad bija runa par sociālo adaptāciju, kas nav saistīta ar seksualitāti - kā rīkoties, kā runāt, kā uzvesties -, viņiem bija priekšrocība šīs lietas iemācīties mājās. Daudzi geji neapzinās, kāda svētība ir uzaugt tradicionālās ģimenēs…
Seksualitātes ziņā gejiem, kas uzauguši tradicionālajās ģimenēs, ir ieguvums no tā, ka viņi redzēja ap sevi funkcionējošus attiecību veidošanas modeļus. Man nebija ne jausmas, kā sevi padarīt pievilcīgu meiteņu acīs. Kad es izkāpu no mātes treilera, pārējie mani uzreiz atzīmēja kā izstumjamo manu meitenīgo manieru, smieklīgā apģērba un citāduma dēļ. Nav pārsteidzoši, ka vidusskolu es pabeidzu vēl nevainīgs, jo man vēl nebija bijušas draudzenes. Gluži otrādi – tolaik es četrās ballītēs biju kā gudrais kompanjons meitenēm, kuras vienkārši gribēja atrast kādu, kas apmaksā limuzīna īri.
Kad es iestājos koledžā, es visiem parādījos uz "geju radara", tā ka studentu pilsētiņas LGBT grupa ātri vien ieradās pie manis, lai paziņotu, ka es simtsprocentīgi esmu homoseksuālis. Kad es viņiem atbildēju, ka esmu biseksuāls, viņi visiem teica, ka es meloju un vienkārši neesmu vēl gatavs iznākt no skapja.
Rakstu pilnībā lasiet: Publiskais diskurss
Problēma ir tā, ka ar jebkuru tēvu nepietiek, un šķiet, ka daudziem vīriešiem ir nepatika pret ģimenes dzīvi un pienākumiem un viņi uzvedas nenobrieduši, neapdomīgi, savtīgi. Viņas ļoti sadzīvo ar sievietēm, daudz iziet ārā, dzīvo vientuļu, brīvu vīriešu dzīvi, kamēr mātes ir iestrēgušas mājās ar mazuļiem.
Tikai tad, kad pagurusi, izsmelta un emocionāli izsmelta māte vēlas šķirties, tēvi pieprasa tēva tiesības un žēlojas par to, ka viņiem ir liela nozīme bērnu dzīvē. Tas nav sava veida tēvs, kam zēniem līdzināties, jo tas tikai izraisa turpmāku sabiedrības iznīcināšanu, tomēr tiesas tagad piespiež vardarbībā cietušās vai novārtā atstātās mātes un bērnus, kuru dzīvi šie vīrieši destabilizēja un izpostīja, pielūgt šādu tēvu lomu, kas nozīmē, ka tiesas popularizē viņu naidīgo versiju. paternitāte sākas šķiršanās tiesā, nevis ieņemšanas brīdī. Šāda likumīga vardarbība pret upuriem dubulto garīgo kaitējumu un māca bērniem, ka vecāku nolaidība un savtīgums atmaksājas kā šausminoši, pret amorāliem vecākiem izturas tāpat un pat labāk nekā pret uzticīgajiem.
Ja vien tas nemainīsies, cietīs daudz vairāk bērnu un pieaugušo, depresija, nabadzība un dzīves izpostīšana būs milzīga un pieaugs.
Vienkārši tos, kuri nav par vecākiem un vecāku upuriem, nevajadzētu juridiski mudināt radīt bērnus, kā tas ir tagad (un viņiem bieži ir vairāki bērnu komplekti, jo viņi vienkārši pāriet no viena partnera pie otra). Tā vietā tie, kas pēc savas būtības ir tēvišķi un mātišķi, vēlas dzīvot stabilu, uz bērnu vērstu dzīvi, tomēr baidās iedzīvoties mūsdienu apstākļos, kas ļauj sliktākajiem cilvēkiem tikt vaļā no visa ģimenes tiesās, būtu juridiski jāmudina un jāaizsargā dari tā. Tas ir vienīgais ceļš uz kvalitatīvu bērnību un dzīves pamatiem.
Protams, rodas jautājums, kāpēc tiesneši un politiķi izmisīgi dod priekšroku šim pašreizējam veidam.
Robert, tavs 11. jūnija raksts par kreiso, kas zaudē mūsu kultūru, šķiet nepabeigts. Man tas likās diezgan interesanti un pārdomāti, bet gaidīju vairāk nobeiguma piezīmju. Vai jūs, iespējams, varētu publicēt mazliet vairāk par rakstu?
Paldies!